Cīnos pati ar sevi un sajūtu, ka nepaspēšu ko iemācīt (diez līdz Kādam datumam man Viss jāpaspēj???). Cīnos ar mīļajiem un mazāk mīļajiem sev apkārt, kas tik "draudzīgi" uzmundrina ar saviem: " Tu esi traka! Kāda bērniem būs nākotne? Vai ta vēl ilgi slaistīsies pa mājām? Un nākošgad tak tāpat neesot variantu - man esot jāstrādā un bērniem jāiet skolā". Cik labi gan viņi zina, kas mums "esot jādara".... Droši vien, ka es esmu traka - nekad neesmu apgalvojusi pretējo. Bet cik bieži jau savā dzīvē es esmu gājusi pret straumi, darījusi to, par ko vairums izteicies "Nu pilnīgi neiespējami!". Un trakākais tak laikam ir tas, ka vienmēr viss ir beidzies vislabākajā variantā un es vienmēr esmu bijusi laimīga un gandarīta par rezultātiem. Protams, protams, ka vislielākais nopelns tur ir Tētim un paldies Viņam par to. Bet ir tak tik labi atrisinājušās visas tās lietas, kuras "normāli cilvēki" nedara. Ha... Un tad tie lielākie padomdevēji parasti braši sit man uz pleca un saka: "Nu es tak teicu, ka viss būs labi!" .... Nja...
Bet tik ļoti gribētos dzīvot, nevis cīnīties... Nu kā dabūt to grauzēju ārā no sevis??? Grauž un grauž viņš mani. Nelaiž gulēt. Liek domāt un pārdomāt. Liek skaidrot un uzskaitīt visu to labo, ko ģimenes skola ir devusi jau pa šo īso laika sprīdi.... Bet es tak tāpat zinu, jūtu, redzu, ka ir labi... Nu ko viņš mani grauž?...
Tēti, lūdzu, ņem to grauzēju pie sevis. Tāpat tak notiks Tavs prāts, bet tas uzstājīgais grauzējs traucē sadzirdēt Tavas domas, Tavu viedokli..... Viņš tik dzen mani cīnīties, cīnīties un cīnīties... Lūdzu, dāvā man paļāvību, dāvā klusumu un mieru, lai dzirdu Tavu gribu un eju Tavu ceļu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru