Pēdējās dienās bija gan lieli satraukumi, gan lieli un mazāki prieki. Ceturtdienas pēcpusdienā mūsu suņuks pazuda. Biju jau paspējusi izkreņķēties un apraudāties, līdz 10 vakarā vēl staigājām un braukājām pa Ikšķili, bet nekā. Tā arī skumīgi aizgājām gulēt. Bet no rīta Boņuks tāds saņurcīts un manāmi nokaunējies stāvēja pie mūsu durvīm. Bārienu viņš gan nedabūja - visi bija pārāk priecīgi, ka suņuks ir atpakaļ. Četrkājainais draudziņš pat tika pie ārpuskārtas kaulu porcijas.
Mācībās arī gāja kā gāja - mums ar vīru šī diena bija veltīta vēl atlikušo dāvanu sagādei. Puišiem savukārt bija jau laicīgi iegādātas biļetes uz 3D kino - tad nu visi trīs brauca uz Rīgu izklaidēties.
No mācībām faktiski tikai Bībele notika - to gan izlasīja un atstāstīja.
Savukārt vakar visi pucējām, tīrījām un posām māju. Puiši cīnījās pa savām istabām, es ar meitenēm pa apakšstāvu. Rotājām un gatavojām svētkiem māju, brāļi savā istabā izkarināja lampiņu virtenes. Emsis, Dadis un Marija izpušķoja eglīti.
eglīte un mazā eglītes pušķotāja
Jā, jā - mums ir mākslīgā eglīte. :) Agrāk mēs ar puišiem gājām uz mežu un tētis zāģēja mūsu izraudzīto eglīti. Bet - tētim vienmēr bija ļoti žēl to eglīti, viņam vienmēr bija gribējies to skaistumu atstāt mežā, dzīvu. Savukārt man vienmēr bija cīņa ar egles skujām līdz pat martam. Savukārt neiet uz mežu, bet pirkt eglīti man vienmēr ir šķitis nedaudz perversi - tāda nopirktu svētku sajūta. Kamdēļ pirkt to, ko var un drīkst valsts mežos paņemt paši. Bet nu - mūsu ģimenes lēmums bija par labu mākslīgai eglītei istabā. :) Tas absolūti neizslēdz lielisku kopīgu braucienu uz mežu un kādas izvēlētas visskaistākās eglītes pušķošanu (ar kārumiem meža zvēriņiem). Smaržai mājās es vienmēr arī ienesu kādu egles zariņu no mūsu pašu egles (kas pagalmā aug). Tā lūk Susumājās, šķiet, jau kādu piekto gadu, tiek rotāta viena un tā pati mākslīgā eglīte. :)
Iztīrījuši un izpušķojuši māju, devāmies atklāt slidotavu. Slidošanas sezona tiek pasludināta par atklātu. Vienā slidotavas galā gan vēl ir daudz grubuļu, tāpēc pagaidām vairāk pa otru galu slidināmies, bet tas tik laika jautājums, un viss izlīdzināsies. Kaut tik pieturētos tas labais sals!
debesis bija fantastiskas un gaiss tik dzidrs :) Bērni ārā kādas trīs stundas vismaz nodzīvojās. Annīte ratos vairāk kā četras nogulēja.
Marijas pirmie soļi ar slidām kājās :)
arī ar hokeju brāļi sāka iepazīties
Vakarpusē bijām ciemos pie brālīšiem un viņu mazās bēbīšmāsiņas. Tur mūs gaidīja vairāki pārsteigumi - viens par otru lielāki. Izrādījās, ka vienam brālītim Tomam ir vārdadiena (ehh, nu nesekoju es kalendārā gaviļniekiem līdz, labi ja savu bērnu vārda dienas spēju atcerēties no galvas, kur nu vēl citu bērnu). Tamdēļ tā sanāk - ja man skaidri un gaiši nepasaka, ka tiekam aicināti uz vārda dienas/ dzimšanas dienas pasākumu, tad, visticamāk, īpašas dāvanas negaidiet. :D Nē, nu tukšām rokām ar nebijām - bet konkrēti Tomam ar neko nesagatvojām. :) Bet vakaru pavadījām ļoti lieliski - namatēvs bija sacepis kolosālas plānās pankūkas. Kā man garšo plānās pankūkas. Un man jau šķiet, ka ir pilnīgi bezcerīgi, ka es kādreiz varētu tādas iemācīties cept. Daigiņa mācīja, river mācīja - bet nekā... Man tā šķiet augstākā pilotāža. :D Es māku mazās apaļās :D
Lūk, bet lielais un burvīgais pārsteigums bija bērniņa piedāvājums. :) Mums ar vīru piedāvāja krustmeitiņu - un no tik apburoša un tik īpaša piedāvājuma mēs nespējām atteikties. Es esmu patiešām aizkustināta! Garus gadus es pie sevis skumu un īgņojos, ka man Tētis tik trīs dēlus devis. Un kā nu tas tā sanācis, ka tagad man ir divas meitas, mīļummīļa krustmeita Adriana un tagad arī mazā Zanīte ir iekļauta manu mīļmeiteņu lokā, par kurām jāatminās un Tētim jāpalūdz, lai sargā, gādā un lolo manas meitenes. Vai nav brīnišķīgi! Es jūtos tik bagāta!
Runājot par manām meitenēm - pēdējo dienu laikā man piezvanīja abu manu audžumeitiņu mammas. :) Arī tās meitenes es turu savā sirdī. :) Par Vaļuku ziņas bija lieliskas. Mazais rūķis arī šķiet dikti iejuties, ja jau rāda visus man tik labi zināmos niķus un stiķus. Jaunā mamma nedaudz satraukta, bet man jau šķiet, ka viņa tiek galā lieliski. ;)
Un, lai laime pilnīga, saņēmu lieliskas ziņas par savu pirmo audžubērnu Dančuku - lielas pārmaiņas viņu gaida, bet es cerēšu un ticēšu uz to labāko.
Tādas lūk piepildītas dienas ir Susumājās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru