Domāju tā un šitā - un izdomāju... jāturpina pierakstīt te mūsu ikdiena. Pašai tik patīkami pārlasīt senos ierakstus, ka grēks neturpināt. Noticis ir milzīgs daudzums skaistu un ne tik skaistu lietu - es pat necentīšos visu atcerēties vai ierakstīt. :D
Pārskatīju blogu un sapratu, ka gribu turpināt rakstīt...
Vairs gan ne par ģimenes skolu... Šogad bērni apmeklēs valsts skoliņu (tā nu tas ir lemts), es nesīšu mājās lielo mamutu. Šodien pirmā darba diena. (savādāk jau pie bloga nepiesēstos :D).
Palēnām salādēšu arī kādas bildītes, atmiņas no vasaras. Vēl jau man nav sajūtas, ka vasara būtu beigusies, laiks lutina. Bet rutīna gāžās virsū - dārziņš, skolas, pulciņi, pienākumi. Un kur nu vēl atgriešanās darbā pēc vairāk kā divu gadu pārtraukuma.
Puiši pagaidām sajūsmā par skolām - bet vēl jau tik pirmā nedēļa. Dāvis mani ļoti pozitīvi pārsteidzis - ka nu tik nepārdeg, ļoti jau cenšās šobrīd. Emīls savukārt pārsteidza negatīvi - jaušās problēmas uzņemties atbildību pašam par sevi, savu rīcību. Laikam jau savas sekas arī pavadītajam gadam mammītes paspārnē.
Arī es sevi jūtos pārsteigusi negatīvā plāksnē - brīžiem šķiet esmu gatava jukt prātā no nespējas kontrolēt VISU. Itkā jau man sen vajadzētu saprast un zināt, ka visu nav iespējams paredzēt, ietekmēt un kur nu vēl kontrolēt - kur nu vēl astoņu bērnu ģimenē. Aber palaist vaļā un uzticēties - lūk ko man vajag fiksiņām apgūt. :)
Te man aizķērusies vēl tāda saules pielieta bildīte no vasaras vidus, kad visi kopīgi un vēl gluži kontrolēti ietur pusdienas. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru